Par sociālajām tiesībām, tiesībām streikot un policijas darbinieku veselības aizsardzību un drošību 

Lūgumraksta iesniedzēja pauž bažas par to, ka ir vērojama noteiktu sociālo tiesību neīstenošana attiecībā uz policijas darbiniekiem. Viņa apgalvo, ka vairākas dalībvalstis ir ierobežojušas vai pat liegušas policijas darbinieku pamattiesības, piemēram, vārda brīvību, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību un darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām. Lūgumraksta iesniedzēja īpaši piemin policijas spēkus Spānijā, Portugālē un Īrijā, kur policijas darbinieki saskaras ar ierobežojumiem, kas attiecas uz viņu piederību arodbiedrībām un dalību tās pasākumos. Viņa apgalvo, ka ierobežojumi, ko piemēro tiesībām streikot, būtu jāinterpretē šauri, un apgalvo, ka dalībvalstis nav sniegušas pārliecinošu pamatojumu tam, kāpēc policijas darbiniekiem ir pilnīgi liegtas tiesības streikot. Lūgumraksta iesniedzēja arī apgalvo, ka policijas darbiniekiem nav tādas pašas tiesības uz veselības aizsardzību un drošību kā citiem darba ņēmējiem saskaņā ar Padomes Direktīvu 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā. Viņa norāda, ka policijas darbinieki vairāk ir pakļauti specifiskām ar darbu saistītām saslimšanām, piemēram, depresijai, posttraumatiskā stresa sindromam un stresam, un pauž bažas par pienācīga aprīkojuma un apmācību neesamību. Lūgumraksta iesniedzēja iesaka policijas darbiniekus iekļaut visos attiecīgajos tiesību aktos, kas ir saistīti ar darba ņēmēju aizsardzību (Direktīva 89/391/EEK un Direktīva 2009/104/EK), un pieņemt ES tiesību aktus, kas attiektos tieši uz policijas darbiniekiem.