Par Direktīvas 1999/70/EK sistemātisku nepiemērošanu Sicīlijas reģionā 

Lūgumraksta iesniedzējs sūdzas par to, ka Sicīlijas likumdevējs de facto nepiemēro valsts tiesību aktus (2001. gada 6. septembra Likumdošanas dekrēts Nr. 368), ar kuru tika īstenota Direktīva 1999/70/EK par darba līgumiem uz noteiktu laiku visā ES, kas ir pretēji reģionāliem tiesību aktiem, kuri nav saderīgi ar Kopienas tiesību aktiem par darbu uz noteiktu laiku. Darba ņēmēji (vairāk nekā 5000), uz kuriem atsaucas lūgumraksta iesniedzējs, ir pašvaldību, veselības aizsardzības iestāžu, dažādu līmeņu slimnīcu un citu valsts pārvaldes struktūru valsts amatpersonas, galvenokārt Sicīlijas reģionā. Sākotnēji viņi tika piesaistīti sociālās palīdzības darbam (LSU/ ASU) vai sabiedrisko pakalpojumu darbam (PUC). Pēc tam viņi tika klasificēti kā darba ņēmēji, ar kuriem noslēgti darba līgumi uz noteiktu laiku saskaņā ar daudziem tiesību aktiem, kas bija spēkā no pagājuša gadsimta deviņdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām. Šis reģionālais tiesību akts ļāva atjaunot uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu aptuveni 28 gadus pēc 1990. gada, tādējādi pārkāpjot Direktīvas 1999/70/EK 5. pantu (nav ieviesti pasākumi, ar kuriem piemēro sodu par ļaunprātīgu izmantošanu, ja uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanas laiks pārsniedz 36 mēnešus). Lūgumraksta iesniedzēja kritika īpaši attiecas uz 2004. gada 28. decembra reģionālo likumu Nr. 17, ko Sicīlijas tiesas izmanto kā aizsegu, lai nepiemērotu valsts tiesību aktus, ar ko īsteno Kopienas direktīvu, norādot, ka uz darba ņēmējiem, kuri pārtrauc LSU/ASU kategorijas darbu, neattiecas valsts regulējums par pastāvīgo nodarbinātību saskaņā ar 77. panta 2. punktu 2004. gada 28. decembra reģionālajā likumā Nr. 17. Lai pierādītu Sicīlijas judikatūras kļūdaino interpretāciju, lūgumraksta iesniedzējs atsaucas uz 2013. gada 27. oktobra Kasācijas tiesas spriedumu Nr. 25672, ar kuru tika apmierināta Sicīlijas pagaidu darbinieka apelācija: minētais darbinieks, kas pildījis ikdienas pienākumus, vairākus gadus strādājot pašvaldības iestādē, prasīja atzīt viņa darba attiecību ilguma nenoteikto raksturu un kompensēt viņam radītos zaudējumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem (T.U. darbs valsts sektorā). Tādējādi Augstākā tiesa atcēla Palermo Apelācijas tiesas spriedumu, kurā, nepareizi interpretējot konkrētā līguma lietu, "netika konstatētas vietējās pašvaldības pagaidu organizatoriskās un ražošanas prasības, bet gan politiskās un sociālās prasības, kuru mērķis ir pārvarēt sociālās jomas darbam raksturīgās labklājības problēmas, lai attiecīgais personāls varētu iegūt profesionālās iemaņas un kvalifikāciju ", atsaucoties uz Direktīvas 1999/70/EK pielikumā pievienotā pamatnolīguma 2. klauzulas b) apakšpunktu, lai pamatotu tā nepiemērošanu.